Man tolaik bija piecdesmit astoņi gadi. Tas ir tāds savāds vecums – it kā vēl neesi vecs, spēka vēl pietiek, bet tajā pašā laikā saproti, ka lielākā daļa dzīves kalna jau ir pāri. Tu vairs neskrien ar tādu degsmi kā divdesmit gados, un pasaule vairs nešķiet tik bezgalīgu iespēju pilna. Drīzāk tu vienkārši dzīvo.
Katra diena sāk līdzināties iepriekšējai, darbi kļūst par rutīnu, un tu pat nepamani, kā sāc rīkoties pēc inerces. Tu vairs sev neuzdod liekus jautājumus. Piemēram, par to, vai šīs pusdienas, ko tu tik rūpīgi gatavo, tiešām sagādā prieku tev pašai, vai arī tu tās taisi tikai tāpēc, ka tā ir pierasts.
Tā diena sākās tieši tāpat kā simtiem citu rītu manā mūžā. Es piecēlos agri, sakārtoju māju un uzreiz ķēros pie virtuves darbiem. Man bija plāns – aizbraukt pie meitas Lindas uz Siguldu. Viņa nesen bija pārvākusies uz turieni, un, lai gan viņa ir pieaudzis cilvēks ar savu dzīvi un savu ģimeni, manā galvā joprojām dega tā mazā lampiņa, kas teica: “Viņai vajag palīdzēt. Viņa viena pati netiks galā.”
Es stāvēju pie plīts un lēni maisīju zupu. Tad vēl papildus izvilku no skapja burciņu ar pašas vārītu ķiršu ievārījumu. To es biju gatavojusi vasarā, uzmanīgi tīrot katru ogu, lai gan tas prasīja stundām darba.
Linda nebija lūgusi, lai es kaut ko vedu, patiesībā viņa pēdējā laikā bieži teica: “Mamma, atpūties, mums viss ir.” Bet es nepratu atpūsties. Man šķita, ka mana vērtība slēpjas tajā, cik daudz es varu izdarīt citu labā. Es biju tā pieradusi būt “vajadzīga”, ka savas vajadzības biju nolikusi kaut kur tālā atvilktnē, kuru pat vairs neatvēru.
Ceļš, kas šķita parasts
Ar smagu somu rokās es devos uz staciju. Vilciens Rīga–Sigulda ir maršruts, ko es zinu no galvas. Katrs pagrieziens, katra pietura man ir pazīstama. Iekāpu vagonā, atradu brīvu vietu pie loga un smago somu noliku sev blakus uz sēdekļa.
Bija dienas vidus, vagons bija pustukšs un kluss. Daži jaunieši sēdēja ar austiņām ausīs, kāds vīrietis lasīja avīzi, bet lielākā daļa vienkārši skatījās ārā pa logu uz pelēcīgajiem Latvijas laukiem un mežiem, kas zibēja garām.
Es vēroju ainavu un pie sevis pārskaitīju darbus, kas mani gaida pie meitas. Jāpalīdz notīrīt logi, jāpārskata bērnu drēbes, varbūt jāuztaisa vakariņas… Mans prāts bija kā nebeidzams saraksts ar pienākumiem. Es jutos nogurusi jau tagad, pirms vēl biju galā, bet tā bija tāda pierasta sajūta. Tāds kluss, smeldzīgs nogurums, ko es pieņēmu kā pašsaprotamu dzīves sastāvdaļu.
Kad vilciens atstāja kārtējo staciju, man blakus apsēdās kāda sieviete. Es nedaudz pavirzīju savu somu, lai viņai būtu ērtāk. Viņa izskatījās gadus desmit vecāka par mani, varbūt ap septiņdesmit. Viņai bija ļoti elegants, pelēks mētelis un tīri, melni apavi.
Viņas rokas bija mierīgi saliktas klēpī, un viņa vienkārši sēdēja, skatoties taisni uz priekšu. Tāda sieviete, kas neizstaro nekādu nervozitāti vai steigu. Viņa šķita pilnīgā mierā ar sevi.
Saruna, ko es negaidīju
Mēs braucām kādas desmit minūtes pilnīgā klusumā. Es jau biju sākusi grimt savās pārdomās par to, vai ievārījuma burkai vāciņš ir pietiekami cieši aizskrūvēts, kad pēkšņi viņa ierunājās. Viņas balss bija klusa, bet ļoti skaidra.
— Jūs visu darāt pareizi, — viņa teica, nepagriežot galvu. Es nedaudz salecos. Sākumā es nodomāju, ka viņa runā pa telefonu vai varbūt pati ar sevi. Es klusēju. — Jā, es uzrunāju jūs, — viņa turpināja, šoreiz lēnām pagriežoties pret mani.
Viņas acis bija gaišas un neparasti redzīgas. — Jūs darāt visu pareizi pēc tiem likumiem, ko jums kāds reiz iemācījis. Jūs esat brīnišķīga māte. Bet jūs esat arī līdz pēdējam iztukšota sieviete.
Es jutu, kā manī uzreiz uzlec aizsardzības siena. Mēs taču neesam pieraduši, ka svešinieki vilcienos sāk analizēt mūsu dvēseles stāvokli. — Atvainojiet, es nesaprotu, par ko jūs runājat, — es vēsi noteicu un ciešāk satvēru somas rokturi. —
Nesatraucieties, — viņa mierīgi noteica, nezaudējot savu vieglo smaidu. — Es neesmu ne jukusi, ne uzbāzīga. Vienkārši dažreiz mēs savā skrējienā kļūstam tik caurspīdīgi, ka citi redz to, ko mēs paši no sevis visvairāk slēpjam. Jūsu nogurums nav jūsu kājās, tas ir jūsu acīs.
Jautājums bez atbildes
Mēs turpinājām braukt. Es gribēju piecelties un pāriet uz citu vagonu, bet kaut kas mani turēja. Varbūt tas bija viņas miers, varbūt tas, ka viņa runāja bez jebkāda nosodījuma. — Sakiet, Dace, — viņa pēkšņi pateica manu vārdu.
Es burtiski piesalu pie sēdekļa. Es viņai savu vārdu nebiju teikusi. — Kad bija pēdējā reize, kad jūs izdarījāt kaut ko tikai sev? Ne meitai, ne vīram, ne mājai, bet sev. Tikai tāpēc, ka tajā mirklī jūs to patiesi vēlējāties.
Es mēģināju kaut ko ātri izdomāt. Gribēju pateikt, ka man patīk lasīt grāmatas vai ka man garšo rīta kafija. Bet tad es sapratu – pat kafiju es dzeru ātri, stāvot pie plīts, un grāmatas lasu tikai tad, ja nevaru aizmigt no pārguruma.
Manā galvā bija tukšums. Es nespēju atcerēties nevienu dienu pēdējo piecu gadu laikā, ko es būtu veltījusi sev.
— Jūs pat nevarat atcerēties, — viņa klusi noteica, un viņas balsī nebija ne pilītes izsmiekla, tikai skumjas. — Jūs nēsājat sev līdzi smagas somas un svešas rūpes, bet esat aizmirsusi, kā tas ir – vienkārši būt.
Tad viņa paskatījās uz manu somu un piebilda: — Bet ievārījums jums ir lielisks. Ķiršu. Ar tiem kauliņiem, ko jūs tik rūpīgi atstājāt, jo Linda tos tā mīl.
Šajā brīdī man tiešām palika bail. Soma bija aizvērta, ievārījuma burka bija ietīta papīrā, lai nesaplīst. Nebija nekādas iespējas, kā viņa to varētu zināt. — Kas jūs esat? — es čukstus pajautāju.
— Tas nav svarīgi, — viņa atbildēja. — Svarīgi ir tas, ka jūs šodien gribējāt meitai pastāstīt par to, cik grūti jums ir klājies pēdējā laikā, bet jūs jau tagad esat izlēmusi klusēt.
Jūs atkal smaidīsiet un teiksiet, ka viss ir kārtībā.
Vilciens sāka samazināt gaitas ātrumu. Mēs tuvojāmies Inčukalnam. Tā nebija mana pietura, man bija jābrauc tālāk, līdz pat pašai Siguldai. Bet svešiniece pēkšņi paskatījās uz durvīm un tad cieši uz mani. — Kāpiet ārā šeit, — viņa noteica.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kāpēc es tomēr izkāpu Inčukalnā
